pie mammas mājās ir ļoti labi, vienmēr. Te vienmēr ir miera osta un tāda mīļa brīvība, te es varu arī aizbēgt un paslēpties no lietām, kas mani baida. Nu lai nu kā, es iedomājos to, viegli pārbraucot ar nazi pār maizes šķēli, taisot vakara majonēzes maizīti. Un es iedomājos, ka laikam tas, ko man tagad visvairāk vajadzētu ir, tagad banāla frāze, bet piepildīt sevi ar mīlestību... nu tā līdz ausīm. Smērējot to maizīti mammai, es domāju, ka ir tik bezgala jauki smērēt maizīti kādam ļoti mīļam cilvēkam, es ļauju sev noticēt, ka tad kaut vai šī nieka maizīte ir piepildīta ar mīļumu. Tā es gribētu darīt visu vai kaut vai darīt to biežāk.