sen, sen neesmu likusies ne zinis, bet, kad otro nakti nevar aiziet gulēt laikā, jo niez kakls un negribas otru nogalināt ar savu krekstēšanu un sprauslāšanu, pēkšņi ievelk mani te. Pirms tam iegāju savā vecajā "Cibā"..eh...kaut kā šeit ir vientuļāk, bet ko nu kunkstēt, ja pati mainīju.
ir tā savā ziņā dīvaini, jo..tagad eju uz to, ko pirms dažiem gadiem tik ļoti gaidīju..laikam ir tā, kā baidījos - pārgaidījos, pārdegu..varbūt paliku pati sev pietiekama..nē es nezinu, drīzāk pārgaidījos vai varbūt mana jaunā dzīvesvieta (jo tieši par to es te runāju) nav īsti tā, kur likās, ka būtu jābūt. Man ir tādas neizprotamas attiecības ar tām jaunajām mājām, ko "sablieza" "treknajos gados"..vispār pārsvarā dīvainas attiecības ar relatīvi jaunām daudzdzīvokļu mājām un vēl dīvainākas ar ne-Pārdaugavu.
Pēdējo gadu viss norit te (dzīvē) dīvaini vai varbūt pat pēdējos divus un pat vairāk, jo brīžiem viss notiek it kā tik lēni, bet arī tik murgaini, ka jāizberzē acis, lai saprastu, vai maz es nesapņoju, vai esmu vēl dzīva?! bet, kad es izberzēju acis, man ļoti pietrūkst tādas sajūtas, ka nu ir noticis kas satraucoši labs, sajūtu kā tādu man ļoti pietrūkst (varbūt tāpēc vairs nerakstu un nedzīvoju kā agrāk un varbūt tāpēc nav sajūtu, ka dzīvoju savādāk). Sāk nākt miegs...nepārproti...es jūtos laimīga tāpat un zinu, ko gribu, tikai nedaudz esmu te apmulsusi
Laimīga, apjukusi...ļoti daudz dažādu emociju un sajūtu, ka varētu rakstīt tādu garu sarakstu. Brīžiem te gribētu pateikt tik daudz, bet daži prasa, lai es būtu tik pieaugusi, lai gan es esmu joprojām tāds bērnelis..kuram ir bērnelis. Gan jau es tev vēl kaut ko pastāstīšu.