Ziemassvētki silti, pateicoties ģimenei. Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu un sajūtu, ka ģimene ir ļoti, ļoti svarīga. Jā, tie cilvēki var nodarīt arī pāri, bet tas nav ļaunu gribot, drīzāk pārliekas rūpes. Jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk man žēl, ka neesmu pavadījusi vairāk laika ar vecākiem, cenšos tagad atgūt to, jo vecāki man ir kolosāli. Citādi Ziemassvētki šogad ļoti sāp. Tagad tik ļoti, ka vajadzēja uzrakstīt. Esmu vīlusies sevī un ne tikai, bet mans raksturs, cerams, kā vienmēr, neļaus man vilšanos saglabāt ilgi. Labais ir tas, ka katrs šāds gadījums ļauj labāk iepazīt sevi. Esmu atklājusi, ka nereti mans ķermenis daudz vairāk man pasaka priekšā nekā mans prāts. Es, piemēram, kā mums to skaidroja - somatizēju. Nu vienkārši kolosāli man tas sanāk. Nu katrs jau vairāk vai mazāk tā dažreiz reaģē uz kreņķi. Nu man šodien grūti paiet, bet tas viss notiek manā prātā. Man šķiet ir ļoti svarīgi apzināties un saprast, kas ar tevi notiek - vieglāk tikt galā. Pat, ja nepieciešams kāds neliels rituāls. Man tā ir duša.
Šogad divi jauki kaķubērni ieguvuši pie mums mājas. Tādu cilvēkbērna cienīgu sajūsmu par eglītes pušķošanu negaidīju nekad. Jāstaigā apkārt, jālūr, jāpalien zem egles un jāķeksē zari, bet pēc tam jānosēžas malā ar paraugskolnieka seju un jāskatās ar acīm kā apakštasītēm.
Dzīve joprojām ir skaista, vai ne?!

pietrūkst, ka te nevar music`u un mood`u pielikt, bet īsi sakot, psihiatrija ir lielisks cikls. Var jau būt, ka tas arī no pasniedzēja atkarīgs. Nē, pat pilnīgi noteikti tā ir. Katru dienu pārnāku no slimnīcas mežonīgi smirdot pēc cigaretēm - tāda nu ir viena no vīru nodaļām psihiatriskajā slimnīcā - nav naudas, lai remontu uztaisītu, nu kaut vai, lai sataisītu ventilatoru smēķētavā un ļautu tur strādājošajiem ārstiem nenomirt no plaušu vēža. Ieejot nodaļa, momentā pamanāms cigarešu smogs gaisā, izejot, viss līdz apakšveļai piesūcies ar brīnumaino dvaku. Sapratu, ka pārsvarā cilvēciņiem joprojām ir nedaudz antīka uztvere par visu šo lietu. Es nedomāju tos, kas tur strādā vai mācās. Sapratu, kā nosaukt tos dažus knifus, kas ir man. Nebrīnaties, arī jums ir, katram ir, tas diagnozi vēl neveido un krietni vēl jāpacenšas, lai tiktu līdz īstajai stadijai. Citādi - šodien, pateicoties divām lieliskām dāmām, ļāvos modināt nedaudz ziemassvētku sajūtu. Citus gadus ātri nāca, bet šogad līdz pēdējam brīdim nekādīgi - apkārt nomācies viss, arī cilvēki, bet pašai pārdomas un piekāsiena sajūta. Jā, tāda, ka esmu piekāsusies, bet par to jūs šodien neko nedzirdēsiet, es pietam centīšos viņu dušā noslīcināt. Kaķis arī blakus vibrē. Aizvibrē tad arī to manu draņķi prom!

Šovakar mācīties galīgi negribu...pat drīzāk nevis galīgi, bet bezgalīgi. Gribu staipīties un niekoties

Ziniet, Pareizticīgo katedrāle Esplanādē man kādu laiku jau atgādina meduskūku - tāda svītraini kārtaina

Tad nu mana pārvākšanās...tagad šeit, jo Cibā nu kaut kas īsti vairs nav tik brīvs un jauks, lai gan tur jau protams palicis kāds gabaliņš no manis.

Nu ko šodien sporta klubā iesmēju par ļautiņiem - pirmdiena un sporta klubā nav kur ābolam nokrist, jo ir tāda suga, kas pa sestdienu, svētdienu sarijas un tad nu pirmdien ar milzu apņēmību ieveļas klubā. Nu līdzīga suga ir tie, kas okupē sporta klubu kaut kad sākot no marta - nosportos tad nu savu ziemas riepu. Nu bet par tiem pirmdienas putniņiem - zinu, ka trešdien klubs būs uz pusi tukšāks. Nekas jau sevišķs, bet interesanti..