Ziemassvētki silti, pateicoties ģimenei. Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu un sajūtu, ka ģimene ir ļoti, ļoti svarīga. Jā, tie cilvēki var nodarīt arī pāri, bet tas nav ļaunu gribot, drīzāk pārliekas rūpes. Jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk man žēl, ka neesmu pavadījusi vairāk laika ar vecākiem, cenšos tagad atgūt to, jo vecāki man ir kolosāli. Citādi Ziemassvētki šogad ļoti sāp. Tagad tik ļoti, ka vajadzēja uzrakstīt. Esmu vīlusies sevī un ne tikai, bet mans raksturs, cerams, kā vienmēr, neļaus man vilšanos saglabāt ilgi. Labais ir tas, ka katrs šāds gadījums ļauj labāk iepazīt sevi. Esmu atklājusi, ka nereti mans ķermenis daudz vairāk man pasaka priekšā nekā mans prāts. Es, piemēram, kā mums to skaidroja - somatizēju. Nu vienkārši kolosāli man tas sanāk. Nu katrs jau vairāk vai mazāk tā dažreiz reaģē uz kreņķi. Nu man šodien grūti paiet, bet tas viss notiek manā prātā. Man šķiet ir ļoti svarīgi apzināties un saprast, kas ar tevi notiek - vieglāk tikt galā. Pat, ja nepieciešams kāds neliels rituāls. Man tā ir duša.
Šogad divi jauki kaķubērni ieguvuši pie mums mājas. Tādu cilvēkbērna cienīgu sajūsmu par eglītes pušķošanu negaidīju nekad. Jāstaigā apkārt, jālūr, jāpalien zem egles un jāķeksē zari, bet pēc tam jānosēžas malā ar paraugskolnieka seju un jāskatās ar acīm kā apakštasītēm.
Dzīve joprojām ir skaista, vai ne?!