jocīgi...es esmu iemācījusies sevi novērtēt

novilku sev veselu kaudzi ar U2 video. Kaifs pilnīgs...es te arī gribēju vienu skaistu ielikt, bet nu nelādē man iekšā, bet vari paskatīties to šeit

kopš manā virtuvē iemitinājies jaunais draugs - blenderis, es pilnīgi izbaudu augļu kokteiļu prieku...banāni, kivi, vīnogas un vēl, un vēl. Ārā ir auksts un ziema apriebusies - tuntulēšanās man nav nekāds prieks. Man ir daudz emociju, bet nejūtu pēdējā laikā bailes vai varbūt vairs neatpazīstu tādas ikdienišķās bailītes, vai varbūt neviens neliek braukt ar riteni vai runāt auditorijas priekšā..., vai likt eksāmenu. Nu bet tās emocijas, jā, viņu ir daudz...bez prieka un iemīlēšanās vēl arī apjukums un zināma bezspēcība. Viss tādā līdzsvarā sanāk, labās pret sliktajām, bet kopā manī visa par daudz. Un vēl, man šķiet man gribās apskaut un samīļot veco tēvu, jo nupat šis it kā nedaudz diktatoriskais un stiprais cilvēks brīžiem šķiet nodzīts uz ceļiem. Tas atkal ved pie domas, ka sabiedrība izveidojusi priekšstatu "boys don`t cry", bet kas teicis, ka tam vīrietim jānorij visi pārdzīvojumi. Šis man traucē dažreiz arī attiecībās - kamēr ir labi, viss ir labi, bet slikti - tāda faila mums vienkārši nav.Var jau būt, ka kādam man ir jāpierāda, ka slikti nekad nav...nez, nez...es domāju, ka emociju pieturēšanai, pat, ja kāds no vīriešiem man teiks, ka neko nepietur un tas brīžiem neprasa piepūli, ir zināma loma tanī, ka veči mirst ātrāk. Vienkārši daži to sublimē agresijā, citi vēl kaut kur, daži padara sev galu, citi, paši neapzinoties, iedzīvojas dažādās veselības problēmās...Un emocionalitāti var savienot ar vīrišķību, tas pat šķiet vienkārši ļoti jauks savienojums. Ir jau arī savs labums - man citādi nebūtu par ko parunāt šovakar. Sākās jau viss ar to, ka es tikai gribēju pastāstīt, ka vētra manī.

fak jū

..es lieliski progresēju - no attiecībām reizi divos mēnešos esmu nonākusi līdz attiecībām reizi gadā. Pa vidu nelielas konvulsijas ar attiecībām it kā pastāvīgi, bet drīzāk jau reizi nedēļā. Un ziniet, tā ir pie tam absolūta monogāmija no reizes līdz reizei. Jāatzīst, ka nevilina doma nokrāpties. Un šoreiz pilnīgi sprāgst ārā - es taču esmu tikai cilvēks, gribu sevis cienīgu mīlu, bet es jau patiesībā neesmu TIKAI cilvēks, es esmu es...ES grib kaut ko skaistu, kaut kas skaistais ir aizbēdzis pāri jūrām un okeāniem un, var gādīties, arī aiz trejdeviņiem kalniem. Tā es pūšu ik pa laikam (nē, es nevemju), pūšu tā kā tie hanteļu cilātāji, tā es te turos.

forši, ka Keitai Mosai beidzot ir tāda pati figūrā kā man..

Rocket Man

...mazais draudziņ, kad tu mani nākamreiz satiksi, es būšu tapusi par pacietīgāko un mierīgāko dzīvesgudro radījumu zemes virsū. Šodien pavadīju pusstundu liftā, šķiet, kaut kur starp trešo, ceturto un piekto stāvu. Nē, es neesmu iesācēja un tas nebūs mans rekords, esmu pavadījusi liftā vairāk kā stundu, toreiz kopā ar tēvu, šoreiz kopā ar piesvīdušu sporta tērpu (jā, es arī svīstu dažreiz) un maisu ar paiku. Lifts ir brīnišķiga vieta, gandrīz tik pat laba vieta pārdomām kā tualete. Mūsu lifts pat vēl vairāk, jo tas ir tāds labs kvadrātmetrs, kura centrā tu vari stāvēt un risināt pasaulīgo domu. Vēl es divreiz pavicināju dūri un teicu: "nē, nu tu esi vienkārši foršs vecis!". Stresa nekāda, nama pārvaldnieks gan centās - stāvu liftā un dzirdu, ka viņš saka manam vecamtēvam, ka jāpamēģina izslēgt un ieslēgt liftam strāva, bet pateikt, ka varbūt nevajag man šoka terapiju jau nevaru. Tumšs un mēms lifts nav foršs. Tanī momentā es kvadrātmetra centrā stāvēju jau aptuveni minūtes piecpadsmit. Vēl pēc desmit minūtēm, paldiesdievam, gaišā liftā, atbrauca meistars, kurš devās augšā un piekļuva lifta motoram un nedaudz mani paraustīja un parūcināja liftu. Jāatzīst, ka tas bija visnejaukāk. Bija tā multene "Ghost Busters". Tur, cik atceros bija tādi nelāgi gadījumi, ka spoki ielīda kaut kādās ierīcēs. Nu lūk, tāda ir sajūta tādā liftā, kas nēsājas augšā un lejā pa mazam gabaliņam, bet durvis vaļā neveras. Visbeidzot lifts no sirds sāka nesties kā man likās lejā un es gaidīju vareno sadursmi ar zemi, bet izrādījās, ka braucam augšā un durvis pat atvērās. Izgājusi ārā, es vēl pamatīgi sabijos no satraukušās ōmes, kas iznāca mani sagaidīt. Bija jau neslikti - ēdiens un diezgan silts, bet ziniet - labāk tomēr dzīvot plašākā telpā.
p.s. ā, nu un tagad mums kādu laiku būs ikdienas kardiotreniņš, jo lifts paziņots par sabojājušos..

priecāties kopā ar mani!

nu tā, vakardiena pagāja bez izsapņotās rožlapiņu gultas un kaislīgās mīlas nakts, kas nozīmē, ka kāds man kaut ko ir parādā :P bet man bija jauka apreibšana ar labām draudzenēm un spāņu puisi...spāņu angļu valoda ir tik savāda, smieklīga...un dažreiz nesaprotama pavisam, jo viņi runā ļoti ātri. Aizbraucām uz Jelgavu, ledus skulptūrām, saīgām par ieejas maksu, jo citus gadus nebija tādas vispār, līdz ar to arī viss pasākums zaudēja...lai gan ne, man šķiet tur nebija šarma, jo visam tēma bija "Galaxy of love" - sacirstas bija sirsniņas un tādā stilā. Vienīgi bija jauka tāda cūkumamma ar sivēniem uz muguras. Braucām atpakaļ un saēdāmies sieru, tomātus un torti...un šampi. Gulēt trijatā ir labi un ir jauki pamosties, vārtīties un pļāpāt, bet pēc tam cept pankūkas un vēl nedaudz pavārtīties. Šī vispār ir bijusi visai pilna nedēļa. Paldies par uzmanību.

es tikai gribēju pateikt, ka man šobrīd ļoti bail. Šeit un tagad, jo nav kur īsti citur pateikt un sadalīta baile ir dažreiz vieglāka. Ziniet, bail būs laikam vēl kādu laiku...tik sen tik ļoti nav bijis..

apelsīns

Ingrid Michaelson The Way That I Am

Take me the way that I am

p.s. paldies Katerīnai
p.s.2. nopauzē taču to iepriekšējo dziesmu !