kopš manā virtuvē iemitinājies jaunais draugs - blenderis, es pilnīgi izbaudu augļu kokteiļu prieku...banāni, kivi, vīnogas un vēl, un vēl. Ārā ir auksts un ziema apriebusies - tuntulēšanās man nav nekāds prieks. Man ir daudz emociju, bet nejūtu pēdējā laikā bailes vai varbūt vairs neatpazīstu tādas ikdienišķās bailītes, vai varbūt neviens neliek braukt ar riteni vai runāt auditorijas priekšā..., vai likt eksāmenu. Nu bet tās emocijas, jā, viņu ir daudz...bez prieka un iemīlēšanās vēl arī apjukums un zināma bezspēcība. Viss tādā līdzsvarā sanāk, labās pret sliktajām, bet kopā manī visa par daudz. Un vēl, man šķiet man gribās apskaut un samīļot veco tēvu, jo nupat šis it kā nedaudz diktatoriskais un stiprais cilvēks brīžiem šķiet nodzīts uz ceļiem. Tas atkal ved pie domas, ka sabiedrība izveidojusi priekšstatu "boys don`t cry", bet kas teicis, ka tam vīrietim jānorij visi pārdzīvojumi. Šis man traucē dažreiz arī attiecībās - kamēr ir labi, viss ir labi, bet slikti - tāda faila mums vienkārši nav.Var jau būt, ka kādam man ir jāpierāda, ka slikti nekad nav...nez, nez...es domāju, ka emociju pieturēšanai, pat, ja kāds no vīriešiem man teiks, ka neko nepietur un tas brīžiem neprasa piepūli, ir zināma loma tanī, ka veči mirst ātrāk. Vienkārši daži to sublimē agresijā, citi vēl kaut kur, daži padara sev galu, citi, paši neapzinoties, iedzīvojas dažādās veselības problēmās...Un emocionalitāti var savienot ar vīrišķību, tas pat šķiet vienkārši ļoti jauks savienojums. Ir jau arī savs labums - man citādi nebūtu par ko parunāt šovakar. Sākās jau viss ar to, ka es tikai gribēju pastāstīt, ka vētra manī.