Rīt sākas dzemdniecība. Zini, man tās ir kā zobusāpes. Skaidrs jau, ka jāiet un jādara, bet..man nepatīk tās plīstošās sievietes. Nē, nu ne jau pašas sievietes, bet process

Laikam sākās kaut kāda bezjēga. Aiz loga saule un pavasaris, bet iekšā pēkšņi tāds kamols. Atceros to sajūtu no bērnības. Un tas kamols liek arī pamošanās gadalaiku uztvert kā tādu vakuumu, kā pieelpotu mazu telpu ar dūcošām dienasgaismas spuldzēm. Man atkal virsū uzkrita mani 22. Tas taču nav daudz, galīgi nē, bet tas ir pietiekami. Man ir pazudušas kaislības. Šķiet, ka tās kaut kur izkritušas. Un dažreiz es domāju vai tā tam jābūt, ka atļauju sev tikai sapņot par mīlēšanos parkā vai jeb kur..bet tā spontāni(nepārproti, te runa nav par tikai mīlēšanos, šķiet daudzās lietās tāds sausums iestājies). Un kad es nākšu pie prāta (vēlams tuvākās pusstundas laikā), es atkal būšu uzticīgākā un pacietīgākā meitene. Man noripoja divas treknas asaras..tieši divas, katra pār savu vaigu. Es pati esmu sev saimnieks, es pati izvēlos spēlēs noteikumus..nu gandrīz pilnīgi pati..vismaz šos noteikti es esmu tieši tādus arī izvēlējusies. Šķiet, sāk atgriezties prāts. Tas nenozīmē, ka man nav žēl, bet tikai to, ka es atkal varu valdīt pār sevi un patiesībā - es iešu dušā - tur neviens neredzēs, ka es esmu raudājusi


Music: Madonna - Miles Away