...

Zini es te klusēju kādu laiku..
Augstskolā Prof. V. Liguts beidzot mums nodarbībās pateica lietu, kuru es tik sen gribēju no kāda gudra cilvēka dzirdēt. Tas bija apmēram tā - Labāk paklusēt, paklausīties un padomāt nekā lieku reizi runāt. Es kaut kā vienmēr esmu domājusi, ka tieši tā arī ir..nu kādēļ man jāspļauj ārā kaut kas par ko es neesmu pārliecināta. Vispār tas cilvēks stāsta ļoti daudzas interesantas lietas, vienmēr bauda uzsūkt šīs zināšanas..Nu bet šoreiz te es klusēju ne jau tādēļ, ka neesmu pārliecināta, bet tieši pretēji - esmu pārliecināta, ka neko labu un/vai interesantu nevaru šeit atstāt. Sesija ir gandrīz galā, man te pēdējā tāda minstināšanās sanāk, bet tu nojaut, ka es nesaku tev visu un tāpēc arī noklusēšu šis kavēšanās iemeslu. Patiesībā, pieļauju, ka tevi tas pat neinteresē. Lai nu kā, es tomēr pagaidām zinu, ka es esmu stipra un galvā man ir tieši tas un tādā salikumā, kam tur jābūt..es teiktu, ka pat vairāk nekā dažam labam citam manā vecumā. Dažas nejaukās un grūtās lietas, kas mani vajā pēdējo mēnesi, brīžos, kad varu ievilkt elpu, liek apzināties manu patieso vērtību, bet kaut šī apziņa nāktu vieglāk. Skrienu ap dīķi, nu jau gandrīz tik pat labi kā vecos laikos. Tāpat es tagad zinu, ka pēc katra labā mirkļa seko slikts....pēc tā atkal labs un tāpēc jāskatās uz priekšu nedaudz tālāk par tā sliktā mirkļa beigām...