Dažreiz šķiet, ka atsvešināties ir pavisam vienkārši. Varbūt tieši tāpēc tas mani baida. Tālums - viens no lielākajiem ienaidniekiem. Tad pienāk kaut kāds brīdis, kad klusums traucē un šķiet labāk nerunāt, ja nav ko runāt, jo tā jau runats tiek maz. Un tā var nerunāt, nerunāt...pēkšņi tu saproti, ka VAR nerunāt. Pāri tam biedējošs vispār ir fakts, ka es tāda varu būt...zini, kaut kādā ziņā mans vārds patiešām ir tik trāpīgs, jo es nevaru nejust. Nu kā tas būtu dzīvot bez emocijām?! Tukši! Esmu bailīgs dzīvnieks, tā lūk, bet šinī gadījumā tas tik ļoti skar kaut ko, kas ir dārgs. Es varbūt gribētu mazu glābšanas vestīti...vispār ļoti gribu atpūsties, jo prāts ir vienkārši kā nokaitēta drāts..