vāveres

Vari minēt, kas ir redzams augstāk! Jā, es biju lielajā spēļu pasaulē. Ejot cauri Vegasai, ir sajūta, ka atrodies kādā kino placī starp filmas dekorācijām - milzīgs teātris, kurā sabāztas ainas no visas pasaules - piramīda, Eifeļtornis un vēl, un vēl. Un tad vēl padomā, ka tas viss ir tuksneša vidū.
Patiesībā viss sākās piektdienas pusdienā (un neaizmirsti, ka mana piektdienas pusdiena ir pavisam kas cits tev) ar garu...garu...garu ceļu līdz mazai pilsētiņai Kingman(kas izrādījās nemaz tik maza neesam). Mans kuņģis gandrīz vai izrādijās par vāju šūpīgi bezgalīgajam tuksneša ceļam. Vienu es sapratu - tuksnesis ir interesanti..pirmo stundu varbūt. Tad nāk besis. Labi, tur mēs pārnakšņojām un ēdām Junk Food...otrā rītā izberzējām actiņas un moži uz priekšu pa vēl vienu bezgalīgi garu ceļu uz Grand Canyon National Park. Kartē redzēsi, ka braucām caur Williams - baigā vesternu stila pilsētiņa un tā jau ir Arizona. Nu jā izlaižam nelielu besi par kārtējo garo, taisno ceļu. Kanjons ir liiieeeaaals...milzīgs un pirmajā brīdī izskatās kā acu apmāns...acis ņirb kā skatoties uz milzu 3D kartiņu. Mēs devāmies lejā, lejā, lejā un izžuvām, un palikām putekļaini un citi varoņi ķiķināja par mūsu zandalēs tērptajām kājām, jo katram sevi cienošam cilvēkam ir superstilīgie kalnu staigāšanas zābaki (man gan domāt, ka kaut kādā ziņā zandales bija daudz jaukāk)pat, ja viņš tos uzvelk varbūt tikai reizi gadā (un pieļauju pat, ka vēl retāk). Te un arī kanjonā ir pilns ar vāverēm...vāveres, vāveres, vāveres...tur vēl bija ķirzakas un zili (reāli zili) putni..un...slepenais zuzinātājs, kas dzīvoja ta ne kokā. Vispār nez kur viņš bija, bet bija biedējošs, jo nevarēja saprast, kur un kas un es domāju, ka tā varētu būt klaburčūska. Mēs aizgājām līdz vietai, kur var palūrēt lejā uz upi..nu var aiziet arī līdz upei, bet tad mums vajadzētu vēl vienu dienu. Atpakaļceļš bija augšupvirzienā..nu lai to izprastu, tev jāņem saule un jāsakarsē viss līdz kādiem vismaz 30 grādiem, tad jādabū gara, slīpa taka un vari sākt iet...ā, pirms tam tev vēl jānoiet pa šo taku lejā un jāpaiet pa kaut kādu slīpumu, kas ir visai tuksnesīgs. Nu jā, tur protams ir arī cilvēki, kas neiet lejā vai arī ļauj, lai viņus turp un atpakaļ iznēsā mūļi. Ņem vērā, ka to viņi iemanās darīt ar tik pat nogurušām, vai pat vēl vairāk nogurušām sejām, kā tie (mēs arī), kas izvēlās pārvietoties kājām. Kad mēs beidzot, pusastoņos vakarā, uzstiepām savas pakaļas augšā, bija laiks meklēt kempingvietu...lieki teikt, ka visās kempingvietās bija izlikts uzraksts, ka tās ir pilnas, mēs tomēr ielavījāmies un uzstutējām telti, jo bija samērā daudz brīvas vietas. Nu par telti - ar to man ir tādas īpašas attiecības..teiksim uz Jūs. Otrā rītā tad nu pamazām devāmies tālāk uz Las Vegas. Atkal garš ceļš pa tuksnesi...tad apskatījām Hoover Dam-liels, liels dambis. Un Tad...jā, mēs arī pēc kāda laika nonācām Vegasā...par to es izteicos jau pašā sākumā. Tik daudz spēļu automātu es nebiju mūžā redzējusi...jāteic, ka arī tik daudz laulību iestāžu nebiju vienuviet redzējusi, un, kad es iedomājos par to naudas apriti...ārprāts! Mūsu viesnīca bija milzīga un tā kā iebraucām svētdienā, dabūjām lielisku istabu par 32$. Es pilnīgi noteikti varu teikt, ka tas (arī besīgi garie tuksnešu ceļi) ir neaizmirstami un lieliski...protams, mēs pirmdienas vakarā atgriezāmies mājās...noguruši, bet, man šķiet - laimīgi, pieveikuši milzu attālumus, redzējuši ko neatkārtojamu, nenorāvuši kloķi, nepaspēlējuši pokeru un avantūristiski neapprecējušies. Te ir karte un tagad es atkal dodos baudīt baseinu :*