šodiena ir pilnīgi izgāzusies. ar labu sākumu - neiroķirurģiskas operācijas vērošanu (starpcitu, pie visa tā ko es jau zinu, es nekad nebiju domājusi, ka smadzenes pulsē:P), ar absolūti tizlām beigām, kuras es nekomentēšu, bet šķiet, ka beidzot būs īsts iemesls šo to mainīt. lai nu kā, mans ir pārāk labs, lai ļautos visādām SHITādām drazām, ko dzīve pēkšņi uzgāž uz galvas. IEPŪT MAN! es nolēmu šodienu ātri jo ātri izdzēst, saglabājot tikai iegūtās gudrības...starpcitu, šķiet, otrdienas vienmēr bijušas vienas no draņķīgākajām dienām. Jauku nakti, skaistus sapņus!

nejauši TV man pagadījās šī reklāma, un pieķērās un kaut kas viņā iepatikās

nofotogrāfē mani

tāda jocīga sajūta. sūdi visādi un pulksten 21:00 es beidzot varu apsēsties, rokas smird pēc gumijas cimdiem. man šķiet, ka kaķubērns, kas man tagad sēž blakus un cieši lūr acīs, un klausās mūziku kopā ar mani, viņš(viņa, pareizāk) zin visu, kas ir manī iekšā. es te neuzskaitīšu visas tās lietas. bet es esmu atpakaļ jaukajā skolas laika eiforijā un lidoju kaut kur pa gaisu. un lielā mērā es beidzot esmu sev, lai gan citi domā, ka..ai, lai domā, ko grib..

šī ir tāda, ka es tagad..vienkārši fantastiska dziesma

incubus- punch drunk

Vispār, par spīti visām kakām, kas šeit notiek, man ir visnotaļ jautri. Es domāju tā ikdienā pa pilsētu. Šķiet, vajadzība vairs netēlot, ka nauda aug kokos, atvērusi cilvēkos arī šo to labu. Parks šādā jauki saulainā pēcpusdienā pilns ar skraidelētājiem, skrituļotājiem un riteņotājiem. Ne tikai maziem, bet arī lieliem. Jau otro dienu es sajūsminos un nedaudz uzjautrinos par 9. trolejbusu, kurš nolaiž un paceļ "ragus", lai gan esam mežonīgi progresīvās tehnikas laikmetā, man tomēr skats, kad trolejbuss brauc bez ragiem, liek nedaudz knosīties un ķiķināt...var jau būt, ka man vienkārši ir "laimes hormona" intoksikācija, bet var būt es beidzot esmu sadevusies ar visu savu būtību rociņās un noslēgusi brīnišķīgu pamieru

gribās visu ko darīt. Iedvesma. Interesanti un, par spīti visādiem apkārtapstākļiem, brīvi. Gūstu baudu mācoties, jo sapratu, ka varu mācīties no katra cilvēka, no katras grāmatas...es no visa varu kaut ko iegūt sev. Es varu iedot arī kaut ko no sevis. Un man joprojām ir mani mazie mīļie rituāli. Sen jau šķita, ka kaut kas manī notiek, bet tagad es pēkšņi kaut ko no tā visa patiešām spēju sajust un novērtēt...un es zinu, kas man vēl sevī jākaļ, jāurbj un jāslīpē. Tagad man sevi jāievelk dušā..patīkamais ikvakara nogurums

šodien ir brīnišķīga diena. Jauko atklāsmju diena, siltā Dienvidvēja diena..jaukās atklāsmes nāca jau no paša rīta, kad iegriezos mirušā(kas man diezban sāpēja) Wok & Roll vietā piedzimušajā INDEX cafe un Wok krustojumā. Jauki laipni agra rīta apkalpotāji, savādi garda Strawberry Late un wok ēdieniņš ar jūras mudžiem, olu nūdelēm un terijaki mērci. Tad tālāk devos uz Valters un Rapa, kur vesels galds nokrauts ar otrreiz pārstrādātā papīra kladēm. Nu uz tā papīra vienkārši ir jauki un mīksti rakstīt. Tad vēl tur bija beidzot vienkārši skaistas un interesantas klades, ja tikai tam visam vēl būtu labāka cena. Jauka grāmata ar pavisam jautru nosaukumu "Doktora Proktora Purkšķu pulveris". Tad uz lekciju - bērnu infekciju slimības, ko lasīja ļoti jauka dāma. Lekcija gan bija interesanta līdz brīdim, kad palika par daudz..patiesībā tās bija divas lekcijas pēc kārtas un beigās nāca virsū plīsiens un dibens palika pavisam neērts. Visu dienu mani pavada austiņas ar kaislīgu mūziku...šodien pavisam brīva un pārliecināta