Vispār, par spīti visām kakām, kas šeit notiek, man ir visnotaļ jautri. Es domāju tā ikdienā pa pilsētu. Šķiet, vajadzība vairs netēlot, ka nauda aug kokos, atvērusi cilvēkos arī šo to labu. Parks šādā jauki saulainā pēcpusdienā pilns ar skraidelētājiem, skrituļotājiem un riteņotājiem. Ne tikai maziem, bet arī lieliem. Jau otro dienu es sajūsminos un nedaudz uzjautrinos par 9. trolejbusu, kurš nolaiž un paceļ "ragus", lai gan esam mežonīgi progresīvās tehnikas laikmetā, man tomēr skats, kad trolejbuss brauc bez ragiem, liek nedaudz knosīties un ķiķināt...var jau būt, ka man vienkārši ir "laimes hormona" intoksikācija, bet var būt es beidzot esmu sadevusies ar visu savu būtību rociņās un noslēgusi brīnišķīgu pamieru