tāda jocīga sajūta. sūdi visādi un pulksten 21:00 es beidzot varu apsēsties, rokas smird pēc gumijas cimdiem. man šķiet, ka kaķubērns, kas man tagad sēž blakus un cieši lūr acīs, un klausās mūziku kopā ar mani, viņš(viņa, pareizāk) zin visu, kas ir manī iekšā. es te neuzskaitīšu visas tās lietas. bet es esmu atpakaļ jaukajā skolas laika eiforijā un lidoju kaut kur pa gaisu. un lielā mērā es beidzot esmu sev, lai gan citi domā, ka..ai, lai domā, ko grib..
šī ir tāda, ka es tagad..vienkārši fantastiska dziesma
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru