Lo man parādīja labu mūziku..drīzāk pat atgādināja un tad es dabūju ierakstus, un tagad esmu laimīga. Nu diena nebija no labajām - pirmkārt, ginekoloģija, zini, man kā priekšmets nav īpaši valdzinoša, bet dažreiz laba organizācija un jauks pasniedzējs var to visu darīt daudz baudāmāku...nu, vari nojaust, ka ar to man nepaveicās - vecā kaluma dāma, kura mums paziņoja, ka mēs (nu pieļauju jau, ka viņa, krievcilvēks būdama, varbūt to tā nedomāja, bet visu tā vispārināja ar "jūs")..nu jā, mēs esam samaitāti un nodarbojamies ar grēcīgo anālo seksu un vispār visas mūsu kaites mums no mūsu netiklā un nekārtīga (varētu jau teikt, lai neņemu galvā, bet kopš kāda laika man nepatīk, ja man piešuj lietas, kas man viennozīmīgi neatbilst) dzīvesveida. Un visu to anatomijas padarīšanu viņa iemanījās pastāstīt tā, ka man tīri vai sametās šķērmi, ka man ir organa genitalia feminina. Nu ko, neliels (lielāks gan nekā es cerēju) treniņš maniem nerviem, bet gan jau, ka tā arī ir - viss ir uz labu un arī šis būs garām. Pēc tam es milzīgajā Gaiļezera garderobē mēģināju caursist savu galvu uz lielās metāla pakaramo stalažas stūra. Man šķiet, grupas biedriem tas patika...neuztraucies, smadzenes savā vietā. Un ielās visi ar saviem vāģīšiem tik histēriski, es arī...es vēl arī miegaina un sagurusi. Jūtu gada beigu nākšanu. Kurš būtu domājis, ka garastāvokli uzlabos neskaidrības ar izvēles priekšmeta atrašanās vietu, jo beigās, kad izrādījās, ka tas būs nedaudz citur, mēs - ap divdesmit cilvēku grupa, draudzīgi sadalījāmies pa kādām četrām mašīnām un ātri nokļuvām īstajā vietā. Tas bija ļoti tematisks ievads priekšmetam, kas saucas Psihodinamiskie procesi grupās. Nu vispār jau kārtējais ūdens gabals. Es beidzot nokļuvu mājās un, izdarījusi savus ikdienišķos mājasdarbus, es beidzot piesēdos te - pie sava mīļa klēpja drauga ar zaļo tēju (ak, jā, es esmu pēkšņi atklājusi sev zaļo tēju...visādu, ar un bez cukura...tikai ne ar jasmīnu) un kaut kādu rīsu pudiņu...un...saldskābmaizi ar sviestu..un jauko mūziku...un zini, ko es sapratu par šo dienu - tā pēcgarša ir tāda, ka es brīžiem esmu jutusies tik nogurusi un slikti, ka tagad esmu laimīga par to, ka es zinu, ka kaut kur diezgan tālu ir viens, kas mani nelaidīs vaļa, pat ja es esmu d**** kādreiz un man tepat blakus ir kaķis, kas nolaiza sviestu no manas maizes un neatiet no manis ne soli un man blakus ir sirsnīgi cilvēki, par kuriem domājot, es varu vieglāk pārkāpt sliktajām lietām. Nu ja, es uz beigām palieku sentimentāla un nedaudz novelku laiku, lai nebūtu jāiet pie grāmatām

Sia - Death By Chocolate