sucks

man šķiet, ja es smēķētu, es šovakar izsmēķētu vismaz paciņu...vienkārši gulētu apakšveļā uz grīdas un nodarbotos ar cūcībām....paldiesdievam, man ir spēcīga fantāzija, man pietiek tikai ar to

Mjūzik: Zero 7 ft. Sia - Throw it All Away

labsmiegs

tāds piekāsiena vakars. un diena arī - es šodien vienkārši piekāšu. es tev saku, man nekad nav paticis šitais draņķa laiks - kaut kur ap Ziemassvētkiem - tumšs un drūms. pirms vēl ir prieks un gatavošanās, bet pēc ir vienkārši pēēē. nu nepatīk rudens un ziema, es labāk izkūstu tveicē un kļūstu lēna un izvirtīga. es rakstu šovakar arī sliktā valodā. un vienkārši vajag dzirdēt atkal vārdus, ko es kādu laiku nedzirdu. atkal līst. labprāt iesēstos mašīnā un - aiziet! es vienkārši vismaz nedēļu gribu būt viena pavisam un varbūt pat ilgāk..pag`, es tikai paņemšu līdzi savus pelēkos kaķudraugus. es vienkārši kā antena uztveru apkārtējās sajūtas, es uzsūcu kā švamme. te prevalē skumjas, bezcerība, bailes un es nevaru palīdzēt, bet tas paliek pie manis un man vēl pašai ir savas. un pat, ja starp to ir arī kāds prieks, tas tiek iespiest maziņš stūrītī. piedod, es tomēr vienmēr cenšos saskatīt labo un tev varbūt sēžot tur krēslā viss ir pavisam citādi. viss ir labi, te tikai ir nogurusi meitene..

Lo man parādīja labu mūziku..drīzāk pat atgādināja un tad es dabūju ierakstus, un tagad esmu laimīga. Nu diena nebija no labajām - pirmkārt, ginekoloģija, zini, man kā priekšmets nav īpaši valdzinoša, bet dažreiz laba organizācija un jauks pasniedzējs var to visu darīt daudz baudāmāku...nu, vari nojaust, ka ar to man nepaveicās - vecā kaluma dāma, kura mums paziņoja, ka mēs (nu pieļauju jau, ka viņa, krievcilvēks būdama, varbūt to tā nedomāja, bet visu tā vispārināja ar "jūs")..nu jā, mēs esam samaitāti un nodarbojamies ar grēcīgo anālo seksu un vispār visas mūsu kaites mums no mūsu netiklā un nekārtīga (varētu jau teikt, lai neņemu galvā, bet kopš kāda laika man nepatīk, ja man piešuj lietas, kas man viennozīmīgi neatbilst) dzīvesveida. Un visu to anatomijas padarīšanu viņa iemanījās pastāstīt tā, ka man tīri vai sametās šķērmi, ka man ir organa genitalia feminina. Nu ko, neliels (lielāks gan nekā es cerēju) treniņš maniem nerviem, bet gan jau, ka tā arī ir - viss ir uz labu un arī šis būs garām. Pēc tam es milzīgajā Gaiļezera garderobē mēģināju caursist savu galvu uz lielās metāla pakaramo stalažas stūra. Man šķiet, grupas biedriem tas patika...neuztraucies, smadzenes savā vietā. Un ielās visi ar saviem vāģīšiem tik histēriski, es arī...es vēl arī miegaina un sagurusi. Jūtu gada beigu nākšanu. Kurš būtu domājis, ka garastāvokli uzlabos neskaidrības ar izvēles priekšmeta atrašanās vietu, jo beigās, kad izrādījās, ka tas būs nedaudz citur, mēs - ap divdesmit cilvēku grupa, draudzīgi sadalījāmies pa kādām četrām mašīnām un ātri nokļuvām īstajā vietā. Tas bija ļoti tematisks ievads priekšmetam, kas saucas Psihodinamiskie procesi grupās. Nu vispār jau kārtējais ūdens gabals. Es beidzot nokļuvu mājās un, izdarījusi savus ikdienišķos mājasdarbus, es beidzot piesēdos te - pie sava mīļa klēpja drauga ar zaļo tēju (ak, jā, es esmu pēkšņi atklājusi sev zaļo tēju...visādu, ar un bez cukura...tikai ne ar jasmīnu) un kaut kādu rīsu pudiņu...un...saldskābmaizi ar sviestu..un jauko mūziku...un zini, ko es sapratu par šo dienu - tā pēcgarša ir tāda, ka es brīžiem esmu jutusies tik nogurusi un slikti, ka tagad esmu laimīga par to, ka es zinu, ka kaut kur diezgan tālu ir viens, kas mani nelaidīs vaļa, pat ja es esmu d**** kādreiz un man tepat blakus ir kaķis, kas nolaiza sviestu no manas maizes un neatiet no manis ne soli un man blakus ir sirsnīgi cilvēki, par kuriem domājot, es varu vieglāk pārkāpt sliktajām lietām. Nu ja, es uz beigām palieku sentimentāla un nedaudz novelku laiku, lai nebūtu jāiet pie grāmatām

Sia - Death By Chocolate

es gribu klusumu. šogad izmisīgi, to klusumu, kas iestājas, kad snieg. man jāiemācās sevi nesodīt par to, ka es atļaujos kādreiz būt vāja; nejusties vainīgai par to, ka esmu Tev atļāvusies tā raudāt un pastāstīt, ka jūtos slikti. rudens nav man mīļš

es jau otro nedēļu staigāju kā miegā. šķiet manī atkal dabīgo opioīdu pārprodukcija. un ir tā, ka šķiet, liela daļa lietu manu prātu nespēj satraukt. varbūt tā man tāda bruņuveste. lai nu kā, vienīgais, kas nupat mani satrauc, kā tikt galā ar visu, kas nāks man pāri kaut kad decembrī un iespējams tik ātri nebeigsies...šodien nolēmu aiziet līdz Zvaigznes ABC Outletam (jā, tagad taču notiek vesela vārīšanās par šiem svešvārdiem, bet, dārgie gudrīši, latviskojiet nu šo tā, lai būtu gana īsi un viegli pasakāms). nu tātad, tas ir tur pie lielās Swedbank ēkas Vecrīgā, kur bija Adidas veikals kādreiz. pēc ilgiem laikiem mani veikalā pārņēma "dūda" - lētas, lētas grāmatas un ļoti mīļa pardevēja. patiesībā tā sieviete bija vienkārši kaut kas lielisks - sirsnīgs smaids un laipnības kalngals. tad meitene man rindā priekšā atzinās, ka viņai šķiet pazīstama kundzes balss, uz ko viņa atbildēja nedaudz melanholiski, ka, jā - viņa esot ierunājusi filmas un varbūt dzirdēta radio. balss patiešām viņai bija ļoti patīkama. tas viss kopumā man radīja lielisku garastāvokli atlikušajam vakaram un 6 grāmatu prieku par nieka 4,50...mēness ir šeit šovakar tik skaists, bet es gribētu būt aiz okeāna daudz siltākos apskāvienos

mūzika: Paloma Faith - New York

labi jau labi...man šķiet, es labprāt gribētu šo vai šo tas būtu diezgan jautri, pilnīgi iedomājos sevi tādā elegantā drēbītē.

man jau Silverchair patika, bet šis..varētu būt viens no koncertiem, ko ļoti gribētos apmeklēt

šis man šad un tad skan galvā...parasti jaukos mirkļos, kad es esmu laimīga, arī šoreiz..un ne tikai..šoreiz es esmu arī nogurusi un tas ir labs nogurums. un es atkal māku klausīties savā elpā (un nedaudz trakajā vējā aiz loga) un pateikt: viss kārtībā! uzsit sev uz pleca un pasaki to arī sev :*

šodiena ir pilnīgi izgāzusies. ar labu sākumu - neiroķirurģiskas operācijas vērošanu (starpcitu, pie visa tā ko es jau zinu, es nekad nebiju domājusi, ka smadzenes pulsē:P), ar absolūti tizlām beigām, kuras es nekomentēšu, bet šķiet, ka beidzot būs īsts iemesls šo to mainīt. lai nu kā, mans ir pārāk labs, lai ļautos visādām SHITādām drazām, ko dzīve pēkšņi uzgāž uz galvas. IEPŪT MAN! es nolēmu šodienu ātri jo ātri izdzēst, saglabājot tikai iegūtās gudrības...starpcitu, šķiet, otrdienas vienmēr bijušas vienas no draņķīgākajām dienām. Jauku nakti, skaistus sapņus!

nejauši TV man pagadījās šī reklāma, un pieķērās un kaut kas viņā iepatikās

nofotogrāfē mani

tāda jocīga sajūta. sūdi visādi un pulksten 21:00 es beidzot varu apsēsties, rokas smird pēc gumijas cimdiem. man šķiet, ka kaķubērns, kas man tagad sēž blakus un cieši lūr acīs, un klausās mūziku kopā ar mani, viņš(viņa, pareizāk) zin visu, kas ir manī iekšā. es te neuzskaitīšu visas tās lietas. bet es esmu atpakaļ jaukajā skolas laika eiforijā un lidoju kaut kur pa gaisu. un lielā mērā es beidzot esmu sev, lai gan citi domā, ka..ai, lai domā, ko grib..

šī ir tāda, ka es tagad..vienkārši fantastiska dziesma

incubus- punch drunk

Vispār, par spīti visām kakām, kas šeit notiek, man ir visnotaļ jautri. Es domāju tā ikdienā pa pilsētu. Šķiet, vajadzība vairs netēlot, ka nauda aug kokos, atvērusi cilvēkos arī šo to labu. Parks šādā jauki saulainā pēcpusdienā pilns ar skraidelētājiem, skrituļotājiem un riteņotājiem. Ne tikai maziem, bet arī lieliem. Jau otro dienu es sajūsminos un nedaudz uzjautrinos par 9. trolejbusu, kurš nolaiž un paceļ "ragus", lai gan esam mežonīgi progresīvās tehnikas laikmetā, man tomēr skats, kad trolejbuss brauc bez ragiem, liek nedaudz knosīties un ķiķināt...var jau būt, ka man vienkārši ir "laimes hormona" intoksikācija, bet var būt es beidzot esmu sadevusies ar visu savu būtību rociņās un noslēgusi brīnišķīgu pamieru

gribās visu ko darīt. Iedvesma. Interesanti un, par spīti visādiem apkārtapstākļiem, brīvi. Gūstu baudu mācoties, jo sapratu, ka varu mācīties no katra cilvēka, no katras grāmatas...es no visa varu kaut ko iegūt sev. Es varu iedot arī kaut ko no sevis. Un man joprojām ir mani mazie mīļie rituāli. Sen jau šķita, ka kaut kas manī notiek, bet tagad es pēkšņi kaut ko no tā visa patiešām spēju sajust un novērtēt...un es zinu, kas man vēl sevī jākaļ, jāurbj un jāslīpē. Tagad man sevi jāievelk dušā..patīkamais ikvakara nogurums

šodien ir brīnišķīga diena. Jauko atklāsmju diena, siltā Dienvidvēja diena..jaukās atklāsmes nāca jau no paša rīta, kad iegriezos mirušā(kas man diezban sāpēja) Wok & Roll vietā piedzimušajā INDEX cafe un Wok krustojumā. Jauki laipni agra rīta apkalpotāji, savādi garda Strawberry Late un wok ēdieniņš ar jūras mudžiem, olu nūdelēm un terijaki mērci. Tad tālāk devos uz Valters un Rapa, kur vesels galds nokrauts ar otrreiz pārstrādātā papīra kladēm. Nu uz tā papīra vienkārši ir jauki un mīksti rakstīt. Tad vēl tur bija beidzot vienkārši skaistas un interesantas klades, ja tikai tam visam vēl būtu labāka cena. Jauka grāmata ar pavisam jautru nosaukumu "Doktora Proktora Purkšķu pulveris". Tad uz lekciju - bērnu infekciju slimības, ko lasīja ļoti jauka dāma. Lekcija gan bija interesanta līdz brīdim, kad palika par daudz..patiesībā tās bija divas lekcijas pēc kārtas un beigās nāca virsū plīsiens un dibens palika pavisam neērts. Visu dienu mani pavada austiņas ar kaislīgu mūziku...šodien pavisam brīva un pārliecināta

īpašam

...If I turn into another
Dig me up from under what is covering
The better part of me
Sing this song
Remind me that we'll always have each other
When everything else is gone...

vāveres

Vari minēt, kas ir redzams augstāk! Jā, es biju lielajā spēļu pasaulē. Ejot cauri Vegasai, ir sajūta, ka atrodies kādā kino placī starp filmas dekorācijām - milzīgs teātris, kurā sabāztas ainas no visas pasaules - piramīda, Eifeļtornis un vēl, un vēl. Un tad vēl padomā, ka tas viss ir tuksneša vidū.
Patiesībā viss sākās piektdienas pusdienā (un neaizmirsti, ka mana piektdienas pusdiena ir pavisam kas cits tev) ar garu...garu...garu ceļu līdz mazai pilsētiņai Kingman(kas izrādījās nemaz tik maza neesam). Mans kuņģis gandrīz vai izrādijās par vāju šūpīgi bezgalīgajam tuksneša ceļam. Vienu es sapratu - tuksnesis ir interesanti..pirmo stundu varbūt. Tad nāk besis. Labi, tur mēs pārnakšņojām un ēdām Junk Food...otrā rītā izberzējām actiņas un moži uz priekšu pa vēl vienu bezgalīgi garu ceļu uz Grand Canyon National Park. Kartē redzēsi, ka braucām caur Williams - baigā vesternu stila pilsētiņa un tā jau ir Arizona. Nu jā izlaižam nelielu besi par kārtējo garo, taisno ceļu. Kanjons ir liiieeeaaals...milzīgs un pirmajā brīdī izskatās kā acu apmāns...acis ņirb kā skatoties uz milzu 3D kartiņu. Mēs devāmies lejā, lejā, lejā un izžuvām, un palikām putekļaini un citi varoņi ķiķināja par mūsu zandalēs tērptajām kājām, jo katram sevi cienošam cilvēkam ir superstilīgie kalnu staigāšanas zābaki (man gan domāt, ka kaut kādā ziņā zandales bija daudz jaukāk)pat, ja viņš tos uzvelk varbūt tikai reizi gadā (un pieļauju pat, ka vēl retāk). Te un arī kanjonā ir pilns ar vāverēm...vāveres, vāveres, vāveres...tur vēl bija ķirzakas un zili (reāli zili) putni..un...slepenais zuzinātājs, kas dzīvoja ta ne kokā. Vispār nez kur viņš bija, bet bija biedējošs, jo nevarēja saprast, kur un kas un es domāju, ka tā varētu būt klaburčūska. Mēs aizgājām līdz vietai, kur var palūrēt lejā uz upi..nu var aiziet arī līdz upei, bet tad mums vajadzētu vēl vienu dienu. Atpakaļceļš bija augšupvirzienā..nu lai to izprastu, tev jāņem saule un jāsakarsē viss līdz kādiem vismaz 30 grādiem, tad jādabū gara, slīpa taka un vari sākt iet...ā, pirms tam tev vēl jānoiet pa šo taku lejā un jāpaiet pa kaut kādu slīpumu, kas ir visai tuksnesīgs. Nu jā, tur protams ir arī cilvēki, kas neiet lejā vai arī ļauj, lai viņus turp un atpakaļ iznēsā mūļi. Ņem vērā, ka to viņi iemanās darīt ar tik pat nogurušām, vai pat vēl vairāk nogurušām sejām, kā tie (mēs arī), kas izvēlās pārvietoties kājām. Kad mēs beidzot, pusastoņos vakarā, uzstiepām savas pakaļas augšā, bija laiks meklēt kempingvietu...lieki teikt, ka visās kempingvietās bija izlikts uzraksts, ka tās ir pilnas, mēs tomēr ielavījāmies un uzstutējām telti, jo bija samērā daudz brīvas vietas. Nu par telti - ar to man ir tādas īpašas attiecības..teiksim uz Jūs. Otrā rītā tad nu pamazām devāmies tālāk uz Las Vegas. Atkal garš ceļš pa tuksnesi...tad apskatījām Hoover Dam-liels, liels dambis. Un Tad...jā, mēs arī pēc kāda laika nonācām Vegasā...par to es izteicos jau pašā sākumā. Tik daudz spēļu automātu es nebiju mūžā redzējusi...jāteic, ka arī tik daudz laulību iestāžu nebiju vienuviet redzējusi, un, kad es iedomājos par to naudas apriti...ārprāts! Mūsu viesnīca bija milzīga un tā kā iebraucām svētdienā, dabūjām lielisku istabu par 32$. Es pilnīgi noteikti varu teikt, ka tas (arī besīgi garie tuksnešu ceļi) ir neaizmirstami un lieliski...protams, mēs pirmdienas vakarā atgriezāmies mājās...noguruši, bet, man šķiet - laimīgi, pieveikuši milzu attālumus, redzējuši ko neatkārtojamu, nenorāvuši kloķi, nepaspēlējuši pokeru un avantūristiski neapprecējušies. Te ir karte un tagad es atkal dodos baudīt baseinu :*

bunny tail

iedomājies - naktī parks pilns ar zaķiem. Sastingst dažādās pozās kā mazas statujiņas un klusi šķiļ zāli.

Šodien atklāju sev baseinu. Ilgu laiku man prasīja saņemties un izstiept savu pakaļu līdz baseinam, jo mani joprojām nepamet pārliecība, ka es te varu pazust. Jocīgi, jo man nekad nav bijusi problēma apgūt jaunas vietas. Sāku ar to, ka izrādījos vienkārši par stulbu (vai par apjukušu), lai saprastu, ka vārtiņi var vērties ne vien stumjamvirzienā, bet arī velkamvirzienā. Jaukie bērni mani ielaida. Ak dievs - stulbā tante nemāk vārtiņus atvērt. Bērniem bija lielisks tēvs...vai vectēvs..lai nu kā, lielisks nevis sievieš-vīrieš uztverē, bet nebiju nekad vēl redzējusi, ka var tik labi mācīt peldēt. drīz viņi aizgāja un...jā, visa baseina valstība palika manā rīcībā. Pirms tam es laiski gulšņāju vienā no tiem sauļošanās krēsliem ar grāmatu (jā, starpcitu grāmata - labākā, ko pēdējā laikā esmu lasījusi, paldies mātei, absolūti lieliska valoda un stils, paldies arī labam tulka darbam...nu es pilnīgi noteikti daudz ko ieguvu izlasot to grāmatu. Keita Atkinsone "Neredzamo stundu muzejs".). Arī krēslā mani jau pamazām pārņēma absolūta saulaini silta labsajūta, paspēju jau zināmā veidā iemīlēt trokšņainās lidmašīnas, kas nesās pa pāriem uz kādu mistisko bāzes kuģi kaut kur okeānā. Ģimenīte aizgāja un tad es lēnām, izbaidot silto šūnakmeni (vismaz man gribētos to tā saukt) zem pēdām, soļoju uz baseinu...ooo, pasakaini, baseins...man vienai...zini, kā filmā vai seriālā par skaistajiem un bagātajiem..lēni un cienīgi pa caurspīdīgi zilu ūdeni no viena gala līdz otram, un apkārt palmas. Tā sevi izaicini katru reizi - sakarsējot ķermeni saulē, lai pēc tam igremdētu dzidrajā ūdenī. Tik vien man vajadzēja, lai mana diena būtu pilnīgi izdevusies. Un tieši tā man to visu vajadzēja - pilnīgi vienai. Līdz tam es jau esmu nogaršojusi gabaliņu LA - Holivudu, neielaižoties avantūrās, ko tur piedāvā un saglabājot veselo saprātu (lūdzu - tūre gar zvaigžņu mājām un nofočējies ar spaidermenu, un ienāc vaska figūru muzejā, un atstāj savu naudu mums), Beverlihilsu (hmm...māja, māja vēl māja un te vēl viena māja) un Santa Monica pludmali...filmās viņu var redzēt, tur uz mola (nu nav tas īsti mols...laikam to dēvē par "pier")tāds panorāmas ritenis, un vēl visu ko, kas ir skaisti un viss liek justies kā filmu tēlam. Apsveicu ar 4iem rītā, man tagad ir 6i vakarā...skaistu dienu!

Tweeter ir man pārāk stilīgi...es varu tev šeit pateikt to pašu - pikantie vistu spārniņi Hooters ir gardāki par nepikantajiem un vakar vakarā es beidzot atzinu, ka ir viens alus, ko es spēju iedzert - Bud Light. Palmas, roņi, delfīni...tas viss ir skaisti un man ir apdegusi visa mugurpuse...

wake up

Kelis - Suspended *

*tikai braucot pa Valdemāra ielu mašīnā, pirmo reizi sadzirdēju - wake up, wake up, bitch...Dziesma tāda narkotiska, jā, tādas man patīk. Varētu vārtīties vīraka dūmiem piekūpinātā istabā pa gultu pie šī.

Aiz loga ir varavīksne, kas beidzas (vai sākas) tepat blakus uz ielas. Tur ir tas naudas pods? Man ir jāuzrok asfalts?! Jā, Katrin ir taisnība - kaut kas skaists ir tādā vasaras lietū, īpaši, kad vēl nedaudz spīd saule, un gaiss tad kļūst īpašs.

nu, kad es tev to saku - visas mūsu problēmas sākās momentā, kad cilvēks nolēma nostāties uz divām kājām. Nu kaut vai tīri fizioloģiski un anatomiski :P



Mūzika: Kelis Ft. Cee-Lo - Lil' Star

pēdējās dienas veiksmīgi nododos kam tādam, ko es varētu cēli saukt BULLSHITs..pagaidām labi. ja man vēl dotu dažas dienas, es kļūtu jau pārāk lieliska. Mums bez tam tapa dziesma. Apkārtējai situācijai vienkārši un eleganti pieskaņojamā - Pupi!

Liepājā ir jauki, kā parasti un šeit ir arī jaukas atmiņas...nu gandrīz uz katra soļa. Joprojām šķiet, ka šeit (es domāju LV) neviena vieta nerada tādas izjūtas...un jūra..joprojām šalc tik maģiski. Tanī brīdī it kā sliktās lietas zaudē skaņu un spēku manā galvā un es atkal saprotu, ka nespētu nomainīt šo jūru pret citu.

...

Zini es te klusēju kādu laiku..
Augstskolā Prof. V. Liguts beidzot mums nodarbībās pateica lietu, kuru es tik sen gribēju no kāda gudra cilvēka dzirdēt. Tas bija apmēram tā - Labāk paklusēt, paklausīties un padomāt nekā lieku reizi runāt. Es kaut kā vienmēr esmu domājusi, ka tieši tā arī ir..nu kādēļ man jāspļauj ārā kaut kas par ko es neesmu pārliecināta. Vispār tas cilvēks stāsta ļoti daudzas interesantas lietas, vienmēr bauda uzsūkt šīs zināšanas..Nu bet šoreiz te es klusēju ne jau tādēļ, ka neesmu pārliecināta, bet tieši pretēji - esmu pārliecināta, ka neko labu un/vai interesantu nevaru šeit atstāt. Sesija ir gandrīz galā, man te pēdējā tāda minstināšanās sanāk, bet tu nojaut, ka es nesaku tev visu un tāpēc arī noklusēšu šis kavēšanās iemeslu. Patiesībā, pieļauju, ka tevi tas pat neinteresē. Lai nu kā, es tomēr pagaidām zinu, ka es esmu stipra un galvā man ir tieši tas un tādā salikumā, kam tur jābūt..es teiktu, ka pat vairāk nekā dažam labam citam manā vecumā. Dažas nejaukās un grūtās lietas, kas mani vajā pēdējo mēnesi, brīžos, kad varu ievilkt elpu, liek apzināties manu patieso vērtību, bet kaut šī apziņa nāktu vieglāk. Skrienu ap dīķi, nu jau gandrīz tik pat labi kā vecos laikos. Tāpat es tagad zinu, ka pēc katra labā mirkļa seko slikts....pēc tā atkal labs un tāpēc jāskatās uz priekšu nedaudz tālāk par tā sliktā mirkļa beigām...

Dažreiz šķiet, ka atsvešināties ir pavisam vienkārši. Varbūt tieši tāpēc tas mani baida. Tālums - viens no lielākajiem ienaidniekiem. Tad pienāk kaut kāds brīdis, kad klusums traucē un šķiet labāk nerunāt, ja nav ko runāt, jo tā jau runats tiek maz. Un tā var nerunāt, nerunāt...pēkšņi tu saproti, ka VAR nerunāt. Pāri tam biedējošs vispār ir fakts, ka es tāda varu būt...zini, kaut kādā ziņā mans vārds patiešām ir tik trāpīgs, jo es nevaru nejust. Nu kā tas būtu dzīvot bez emocijām?! Tukši! Esmu bailīgs dzīvnieks, tā lūk, bet šinī gadījumā tas tik ļoti skar kaut ko, kas ir dārgs. Es varbūt gribētu mazu glābšanas vestīti...vispār ļoti gribu atpūsties, jo prāts ir vienkārši kā nokaitēta drāts..

...lūk, kaut kas, kas man pavisam noteikti patīk..

Road Runner

deadmau5 kaskade i remember vocal mix

Es klausīju savam mīļajam padomdevējam un trakākā beša brīdī devos skriet. Tā tur augstāk ir lieliska dziesma, kad saulainā pēcpusdienā rikšo caur parku. Nu vismaz man skanēja austiņās un ļāva kaut kur aizlidot. Un kā bonuss visam, pēdējā trešdaļā man piebiedrojās divi mazi puišeļi un suns, kuru, starpcitu, sauca Horda, bet to jau sapratīs tikai mani kolēģi. Šie trīs bija varen priecīgi skriet līdzi un gribēja jau vēl vienu apli...zini, tad es sajutos kā finišētu maratonā, kopā ar lieliski uzmundrinošiem faniem.

asara

..laikam..ja es būtu kopā ar tik pat emocionāli atvērtu cilvēku kā es, notiktu katastrofa, pārāk aktīva reakcija, pārāk ātra izdegšana..bet tomēr tik ļoti reizēm tā gribētos..bet var būt, es tad saprastu, cik tas patiesība ir stulbi un lieki, un apnicīgi izrādīt savas sajūtas un mēģināt ietīt otru savā mīlestībā. Šovakar nogurums savāds - raudiens nāk un miegs. Var būt tāpēc, ka iekšā joprojām kādā kaktā ieperinājusies vientulības sajūta..zini, kā tāds bomzis papīra kastē pagrabā. Viņa man ausī čukst tukšumu..nevis tādu vieglu un labu, bet smagu..
...labi, labi...es esmu stipra meitene

krūtis šodien tik jaukas, ka nevilšus ik pa brīdim pieskaros tām

Zini, es drīzāk esmu no tiem cilvēkiem, kas tādu pasākumu kā Eirovīzija uztver kā komēdiju šovu. Ja nu skatos, tad, lai pasmietos par visu to balagānu. Nu ir jau gadījies arī kaut kas klausāms. Bet tad nāca šī gada otrais pusfināls ar norvēģu-krievu puisīti Alexander Rybak un pirmo reizi dziesma iesēdās no pirmās takts. Tāda sirsnīga un dzied viņš tā, ka var noticēt katram vārdam. Laikam trāpīja mērķī, jo nelaiž vaļā visu dienu - skan un skan galvā.
Nu palaida gan mani vaļā dzemdniecības "pelnītās" atstrādes laikā, kad pār manu ķermeni valdīja pilnīgas dusmas, negaidīts stress un vēl dažādas ne visai patīkamas izjūtas. Es neiedziļināšos stāstos, kā viss notika, bet tikai lieku reizi sapratu, ka nevaru ciest, kad mani padara par muļķi, jo tāda es pavisam noteikti neesmu. Labi, bet viss beidzās normāli, varu tagad sākt gatavoties lieliskajam eksāmenam otrdien. Laikam lieki teikt, ka tagad dzemdniecība man maigi sakot šķebina...nekas, otrdien taču tas beigsies.

maziņš

Annie Lenox - Why

Annie ir, pēc manām domām, viena no talantīgākajām un "paņemošākajām" personībām. Tā domāju ne tikai tā dēļ, ka patīk mūzika, bet patīkami lasīt arī biogrāfiju - tāda gudra un stipra sieviete. Es tagad īsti netieku vairs galā ar savām emocijām pašlaik un jūtos nogurusi un īgņa, bet dziesma...skaista un ļauj nedaudz palidot

šis ir lielisks laiks no rīta, kad putni dzied kā traki un debesis nedaudz krāsojas. Es vienkārši guļu gultā un klausos un,ja ieklausās var dzirdēt kaut kur suņus rejam, kaut kur tādu putnu, kuru caur dienas kņadu nedzird. Skaistu tev dienu.

you`re my favourite music

Sēdēju mīļajās "Karotēs"..hmm..pagājušonedēļ. Pēc ilgiem laikiem aizgāju prasīt personālam, kas ir tas, kas skan. Mūzika, nez vai vārdi, bet drīzāk notis, satur sevī tieši to, kas notiek manā galvā. Tur gan pēdējā laikā nenotiek daudz, bet to pašu mazumiņu es varētu mēģināt izteikt ar dažādu mūziku. Šovakar ik pa brīdim pieveru acis, lai saņemtos, paprasu, lai pārslēdz romantiskās filmas uz ko trillerīgāku, neslēpju no vecākiem, kas notiek manā galvā un dzeru portvīnu. Nu jā, tad es sameklēju video...un video muļķības pakāpe gaužām arī saskan ar manu intelektuālo portretu šovakar..

Es augu un sapratu :) dažreiz tāda saprašana ir jauka, ja tu saproti labas lietas. Es atvilku sevi mājās, jo noguru kā zirgs, bet nogurums tāds labs un sēžot dīvānā, šķirstot žurnālu sapratu, ka es negribu nekādas eksotiskas vietas, es negribu nekur prom, es gribu paceļot tepat pa Latviju, jo te ir daudz skaista, vajag tik redzēt. Un tas nenozīmē, ka man zudusi vēlme tiekties kaut kur tālāk, es tikai pēkšņi sajutu baigo mīlestību pret šo vietu, pat ja brīžiem liekas, ka te ir pilns ar sūdiem...tā ir laba un jauka sajūta

Tikko pamanīju, ka pēc dienas pastaigas man sārti vaigi un piere nedaudz. Jauki.

Rīt sākas dzemdniecība. Zini, man tās ir kā zobusāpes. Skaidrs jau, ka jāiet un jādara, bet..man nepatīk tās plīstošās sievietes. Nē, nu ne jau pašas sievietes, bet process

Laikam sākās kaut kāda bezjēga. Aiz loga saule un pavasaris, bet iekšā pēkšņi tāds kamols. Atceros to sajūtu no bērnības. Un tas kamols liek arī pamošanās gadalaiku uztvert kā tādu vakuumu, kā pieelpotu mazu telpu ar dūcošām dienasgaismas spuldzēm. Man atkal virsū uzkrita mani 22. Tas taču nav daudz, galīgi nē, bet tas ir pietiekami. Man ir pazudušas kaislības. Šķiet, ka tās kaut kur izkritušas. Un dažreiz es domāju vai tā tam jābūt, ka atļauju sev tikai sapņot par mīlēšanos parkā vai jeb kur..bet tā spontāni(nepārproti, te runa nav par tikai mīlēšanos, šķiet daudzās lietās tāds sausums iestājies). Un kad es nākšu pie prāta (vēlams tuvākās pusstundas laikā), es atkal būšu uzticīgākā un pacietīgākā meitene. Man noripoja divas treknas asaras..tieši divas, katra pār savu vaigu. Es pati esmu sev saimnieks, es pati izvēlos spēlēs noteikumus..nu gandrīz pilnīgi pati..vismaz šos noteikti es esmu tieši tādus arī izvēlējusies. Šķiet, sāk atgriezties prāts. Tas nenozīmē, ka man nav žēl, bet tikai to, ka es atkal varu valdīt pār sevi un patiesībā - es iešu dušā - tur neviens neredzēs, ka es esmu raudājusi


Music: Madonna - Miles Away

šis, man domāt, komentārus neprasa

Tā, lūk! Citi mājās brauc ar pārtikas somām, es - ar neķītrām domām. Braukājos autobusā, bet galvā bordelis kaut kāds un vai par to būtu jākaunās?!

I Want You

Tie, kas mani zina tuvāk, zina, ka man ir zināma kaislība uz apaviem. Šodien manai apavu saimei pievienojās jaukas "balerīnas"...apaļdegunainas kurpītes ar lielu lakādas pumpu uz deguna. Es šodien atklāju riebīgajā Maximā garšīgus banānu čipsus, kas ir ar šokolādi un sezamu - kārtējais lētais draņķis, ko man labpatīk grauzt. Un visam pa virsu es taisos dušā baudīt šokolādes un mandeļu dušas želeju. Summa visai sievišķīga. Bet to, ka esmu sieviešcilvēks, es nekad neesmu noliegusi. Pa logu lūr defektīvs mēness..izskatās pēc dzēšgumijas, kam viena mala nodzēsta. Vai arī pie tevis ir tāds mēnesis, tik pat zinātkārs un skaists. Zini, pavasaris varbūt tieši tāpēc ir tik jauks, ka tik īss. Mēneši it kā piešķirti tik pat, bet tas, ko es saucu par pavasari, ir tik īss, ka apnikt nepaspēj.

Music: Kings of Leon - I Want You

skaistums

Skaisti, protams, ir tas, ka es beidzot aizgāju uz psihiatrijas pulciņu. Gandrīz tik pat skaisti ir tas, ka mans deguns veica viltīgo triku - kad nosēdos, lai rāmi klausītos prezentāciju un uzvestos klusu, viņš, maita, vienā pusē aiztaisījās ciet. Nē, nē, ar to vien nepietiek. Saprotot to, ka man nav kabatas lakatiņu (jo man jau vispār nav arī iesnas) un es nevaru kontrolēt procesus, kas notiek degunā, jo viņš ir ciet, tas sāka tecēt. Mokoši - nācās ik pa brīdim šņaukāties. Šņaukāšanās man baigi nepatīk un no citu puses parasti var traucēt...nu no manas puses tātad vēl vairāk. Nebūsi kļūdījies, ja uzminēsi, ka tiklīdz sanāksme beidzās un es varēju ķerties pie deguna izšņaukšanas un klusas, cūciskas šņaukāšanās slepeni, deguns protams bija pilnīgi vaļā - it kā nekas nebūtu bijis. Pašlaik viņš man uzlicis vēl vienu pārbaudījumu - nekontrolējama tecēšana un šķaudīšana. Tas jau būtībā ir vislabākais ko viens cilvēks var vakarā darīt - mēģināt aizbāzt degunu. Ak, jā, bet, runājot par skaistumu, pats skaistākais bija satriecošā beibe, kas sēdēja man priekšā. Ieradās visa tāda stilīga (sanāk, ka kāda MF 5. kursa studente). Nu es pat nosākuma novērtēju izskatu par labu esam...nu kamēr tuvāk neapskatīju. Mīļās meitenes...nu labi, sievietes,...kāpēc, ak, kāpēc jūs tā darat?!!! Labi, es arī grēkoju ar solāriju. Nu lai nu kā es to vēz
īti audzētu vai neaudzētu, bet tā krāsa jau tomēr man no "iekšām" nāk un es neko nepielīmēju vai neuzkrāsoju. Nu labi, niekojos ar matu krāsu, bet kāpēc vajag tās kilometru garās skropstas (jā, jā, man vienkārši skauž, jo vienmēr visi izteica komplimentus par manām dabīgi garajām)...nu tas taču velk uz kiborgu, transvestītu un citplanētieti. Es vēl domāju, ja daba nav devusi, pieliek tā, lai izskatās, ka ir devusi, bet, ziniet, šitādas daba nedod, ka es jums saku. Un tad vēl tā ādas krāsa. Ev, es arī esmu tādā krāsā. Mums. starpcitu, šodien endokrinoloģijā bija viena paciente - jauna sieviete ar Kušinga sindromu (meklē pats, kas tas ir)..un, zini, ārstiem bija problēmas ar apskati, jo tante vienkārši mulate. Es vienmēr domāju - a, kā šitādai dzelti konstatēt? Tikai pēc acīm? Nu labi, tātad paliku pie skropstām...ā, nē, pie ādas. Nu jā un tad man vajadzēja viņai pakausī skatīties - melni mati...un nepatīk man, kad var redzēt, ka matos visādi draņķi saziesti un nav kādu dienu vai divas mazgāti ārā. Un tad viņa ik pa brīdim klanās, knosās kaut ko. Es domāju nu kaut ko dara. Nē, viņa vienkārši brutāli mieg ciet un klanās, bet labākais sākās pēc tam. Sapratusi, ka nevar jau gluži tā aizmigt, viņa sāk bakstīties gar matiem un pēkšņi man grupasbiedrene piebaksta un saka: "Tu redzēji, viņa tikko noplēsa matu šķipsnu un pielipināja atpakaļ?!" Un pēc brīža - jā, viņa to patiešām dara! Viņai garie mati pie pakauša ar kaut kādiem lipekļiem pielikti. Ak, jā, viņai bija arī neatņemamie akrila nagi, žēl tikai, ka ne ļoti gari. Ō, es iedomājos vīrieti, kurš beidzot nocopējis superīgo beibi..un tad viņa mājās noņem savus garos dievietes matus, kas turās uz "ļipučkas", novelk polster-polster-polster krūšturi, noņem kosmētiku. Labi, nebojāšu tavas fantāzijas par dzīvību no citas planētas. Kā es mēdzu teikt - nē, nē, man jau patīk!!

mūzikas skaņas

Tad, kad apkārt norima viss fanošanas prieks, arī es beidzot pavilkos...šodien visu dienu galvā skan. Tas laikam atspoguļo to, kas tur notiek

Kingd of Leon - Sex on Fire

Radies ieradums sevi apdāvināt ar jocīgām grāmatām, pat, ja tās dažreiz maksā nedaudz neadekvāti, nu kā jau ārzemju grāmatas pie mums. Šodien nespēju atturēties nenopirkusi šo

Vairāk par grāmatas autoru un saturu vari uzzināt šeit

meitene

No rīta nedaudz baidījos un biju īgņa. Nu nepatīk man situācijas, kad "viena tante teica" un neviens īsti nezin, kāds tad tas jaunais cikls būs, runā tikai, ka pasniedzējs kādam salicis neieskaitītu. Nu beigās sanāca, ka viss ir tīri labi un skaidro tas džeks arī ļoti saprotami.
Šodien jūtos labi, vieglāk. Varbūt tāpēc, ka beidzot praktiski vesela un varbūt arī tāpēc, ka gaisā pavasara elpa, krokusi un sniegpulkstenītes pie mājas saplaukuši. Vēderā ķīselis. Ai, tā gan ir viena tāda lieta, ko es ļoti cienu. Un visubeidzot - ir ļoti jauki pamosties no rīta kādu ļoti, ļoti mīlot.


Music: Nitin Sawhney - Falling

Man patīk pieķerties mūzikai. Un nu jau kādu laiku pilnīgi nejauši esmu pieķērusies šai...nu, ja protams šī vieta atļaus man tev to parādīt.

tā..

Adele - Make You Feel My Love

arlabunakti :*

jocīgi...es esmu iemācījusies sevi novērtēt

novilku sev veselu kaudzi ar U2 video. Kaifs pilnīgs...es te arī gribēju vienu skaistu ielikt, bet nu nelādē man iekšā, bet vari paskatīties to šeit

kopš manā virtuvē iemitinājies jaunais draugs - blenderis, es pilnīgi izbaudu augļu kokteiļu prieku...banāni, kivi, vīnogas un vēl, un vēl. Ārā ir auksts un ziema apriebusies - tuntulēšanās man nav nekāds prieks. Man ir daudz emociju, bet nejūtu pēdējā laikā bailes vai varbūt vairs neatpazīstu tādas ikdienišķās bailītes, vai varbūt neviens neliek braukt ar riteni vai runāt auditorijas priekšā..., vai likt eksāmenu. Nu bet tās emocijas, jā, viņu ir daudz...bez prieka un iemīlēšanās vēl arī apjukums un zināma bezspēcība. Viss tādā līdzsvarā sanāk, labās pret sliktajām, bet kopā manī visa par daudz. Un vēl, man šķiet man gribās apskaut un samīļot veco tēvu, jo nupat šis it kā nedaudz diktatoriskais un stiprais cilvēks brīžiem šķiet nodzīts uz ceļiem. Tas atkal ved pie domas, ka sabiedrība izveidojusi priekšstatu "boys don`t cry", bet kas teicis, ka tam vīrietim jānorij visi pārdzīvojumi. Šis man traucē dažreiz arī attiecībās - kamēr ir labi, viss ir labi, bet slikti - tāda faila mums vienkārši nav.Var jau būt, ka kādam man ir jāpierāda, ka slikti nekad nav...nez, nez...es domāju, ka emociju pieturēšanai, pat, ja kāds no vīriešiem man teiks, ka neko nepietur un tas brīžiem neprasa piepūli, ir zināma loma tanī, ka veči mirst ātrāk. Vienkārši daži to sublimē agresijā, citi vēl kaut kur, daži padara sev galu, citi, paši neapzinoties, iedzīvojas dažādās veselības problēmās...Un emocionalitāti var savienot ar vīrišķību, tas pat šķiet vienkārši ļoti jauks savienojums. Ir jau arī savs labums - man citādi nebūtu par ko parunāt šovakar. Sākās jau viss ar to, ka es tikai gribēju pastāstīt, ka vētra manī.

fak jū

..es lieliski progresēju - no attiecībām reizi divos mēnešos esmu nonākusi līdz attiecībām reizi gadā. Pa vidu nelielas konvulsijas ar attiecībām it kā pastāvīgi, bet drīzāk jau reizi nedēļā. Un ziniet, tā ir pie tam absolūta monogāmija no reizes līdz reizei. Jāatzīst, ka nevilina doma nokrāpties. Un šoreiz pilnīgi sprāgst ārā - es taču esmu tikai cilvēks, gribu sevis cienīgu mīlu, bet es jau patiesībā neesmu TIKAI cilvēks, es esmu es...ES grib kaut ko skaistu, kaut kas skaistais ir aizbēdzis pāri jūrām un okeāniem un, var gādīties, arī aiz trejdeviņiem kalniem. Tā es pūšu ik pa laikam (nē, es nevemju), pūšu tā kā tie hanteļu cilātāji, tā es te turos.

forši, ka Keitai Mosai beidzot ir tāda pati figūrā kā man..

Rocket Man

...mazais draudziņ, kad tu mani nākamreiz satiksi, es būšu tapusi par pacietīgāko un mierīgāko dzīvesgudro radījumu zemes virsū. Šodien pavadīju pusstundu liftā, šķiet, kaut kur starp trešo, ceturto un piekto stāvu. Nē, es neesmu iesācēja un tas nebūs mans rekords, esmu pavadījusi liftā vairāk kā stundu, toreiz kopā ar tēvu, šoreiz kopā ar piesvīdušu sporta tērpu (jā, es arī svīstu dažreiz) un maisu ar paiku. Lifts ir brīnišķiga vieta, gandrīz tik pat laba vieta pārdomām kā tualete. Mūsu lifts pat vēl vairāk, jo tas ir tāds labs kvadrātmetrs, kura centrā tu vari stāvēt un risināt pasaulīgo domu. Vēl es divreiz pavicināju dūri un teicu: "nē, nu tu esi vienkārši foršs vecis!". Stresa nekāda, nama pārvaldnieks gan centās - stāvu liftā un dzirdu, ka viņš saka manam vecamtēvam, ka jāpamēģina izslēgt un ieslēgt liftam strāva, bet pateikt, ka varbūt nevajag man šoka terapiju jau nevaru. Tumšs un mēms lifts nav foršs. Tanī momentā es kvadrātmetra centrā stāvēju jau aptuveni minūtes piecpadsmit. Vēl pēc desmit minūtēm, paldiesdievam, gaišā liftā, atbrauca meistars, kurš devās augšā un piekļuva lifta motoram un nedaudz mani paraustīja un parūcināja liftu. Jāatzīst, ka tas bija visnejaukāk. Bija tā multene "Ghost Busters". Tur, cik atceros bija tādi nelāgi gadījumi, ka spoki ielīda kaut kādās ierīcēs. Nu lūk, tāda ir sajūta tādā liftā, kas nēsājas augšā un lejā pa mazam gabaliņam, bet durvis vaļā neveras. Visbeidzot lifts no sirds sāka nesties kā man likās lejā un es gaidīju vareno sadursmi ar zemi, bet izrādījās, ka braucam augšā un durvis pat atvērās. Izgājusi ārā, es vēl pamatīgi sabijos no satraukušās ōmes, kas iznāca mani sagaidīt. Bija jau neslikti - ēdiens un diezgan silts, bet ziniet - labāk tomēr dzīvot plašākā telpā.
p.s. ā, nu un tagad mums kādu laiku būs ikdienas kardiotreniņš, jo lifts paziņots par sabojājušos..

priecāties kopā ar mani!

nu tā, vakardiena pagāja bez izsapņotās rožlapiņu gultas un kaislīgās mīlas nakts, kas nozīmē, ka kāds man kaut ko ir parādā :P bet man bija jauka apreibšana ar labām draudzenēm un spāņu puisi...spāņu angļu valoda ir tik savāda, smieklīga...un dažreiz nesaprotama pavisam, jo viņi runā ļoti ātri. Aizbraucām uz Jelgavu, ledus skulptūrām, saīgām par ieejas maksu, jo citus gadus nebija tādas vispār, līdz ar to arī viss pasākums zaudēja...lai gan ne, man šķiet tur nebija šarma, jo visam tēma bija "Galaxy of love" - sacirstas bija sirsniņas un tādā stilā. Vienīgi bija jauka tāda cūkumamma ar sivēniem uz muguras. Braucām atpakaļ un saēdāmies sieru, tomātus un torti...un šampi. Gulēt trijatā ir labi un ir jauki pamosties, vārtīties un pļāpāt, bet pēc tam cept pankūkas un vēl nedaudz pavārtīties. Šī vispār ir bijusi visai pilna nedēļa. Paldies par uzmanību.

es tikai gribēju pateikt, ka man šobrīd ļoti bail. Šeit un tagad, jo nav kur īsti citur pateikt un sadalīta baile ir dažreiz vieglāka. Ziniet, bail būs laikam vēl kādu laiku...tik sen tik ļoti nav bijis..

apelsīns

Ingrid Michaelson The Way That I Am

Take me the way that I am

p.s. paldies Katerīnai
p.s.2. nopauzē taču to iepriekšējo dziesmu !

Shodienas sajuuta

Katy Perry Thinking Of You

free music downloads | music videos | lyrics

Dienās, kad es nejūtos saistību cilvēks mani valdzina doma ierasties vakarā un pazust no rīta, atstājot sevī lieliskas nakts sajūtu un tā dēļ nelielu reibumu...un varbūt zinot, ka tā nav pēdējā reize, gaidot nākamo..Ziniet, tiem rītiem ir tāds šarms un nedaudz izpūruši mati un domas, samulsis smaids un neķītrs sārtums vaigos..

Nu ellīte pierimusi, bet manī jau jauna kņudoņa - teikšu godīgi - es izkastrētu bez narkozes un anestēzijas visus tos "jaunos vecākus", kuri piedzimstot bērnam steidzīgi atdod dzīvniekus. Jāatzīmē, ka īpaši cieš kaķi(vinkārši draugiem.lv pacēlās tēma). Nu un tad aug visi tie sterilie, alerģiskie bērneļi. Fū, riebjas, atklāti sakot. Un bērnam vajag pilnīgi noteikti neļaut dzīvniekus aiztikt, jo tie jau ir neadekvāti un agresīvi pat. Man jau šķiet, ka neadekvātuma un tupuma ziņā mūsu sugu nekas nespēj pārspēt. Mums tikai instinktu attaisnošanai kāds piešķīris tādu lietu kā saprātu, tikai nemākam līdz galam izmantot...nu, piemēram, kā ōme ar plaukstdatoru vai vēl kādu no brīnumrīkiem - nu visas "extras" jau nekad neapjautīs, tikai dažas standartprocedūras.
Paldies, esmu izlādējusies.

bēgšanas plāns

Es tikai saprotu, ka, tad, kad notiek patiešām "sūdi", tu iemācies uztvert visu citādi. Pašlaik, un ar to es domāju tieši šo brīdi - 20:37, es nedaudz smoku tajos '''sūdos". Un droši varu teikt, ka viena no "most hated" frāzēm manā mūžā būs: "Mums taču vienam otru jāatbalsta un vienam uz otru jāpaļaujas." Nupat es esmu jau tik ļoti ļāvusi uz sevi atbalstīties, ka paliek bailes, kas no manis sanāks. Tā ir tāda sasodīta frāze, kas tiek izmantota izdevīguma mirkļos. Nu jā, godīgi sakot, būtu labi, ja tagad virs manis parādītos helikopters ar izlaistām kāpnēm, es vēl neesmu atradusi citu ceļu kā aizbēgt.

pie mammas mājās ir ļoti labi, vienmēr. Te vienmēr ir miera osta un tāda mīļa brīvība, te es varu arī aizbēgt un paslēpties no lietām, kas mani baida. Nu lai nu kā, es iedomājos to, viegli pārbraucot ar nazi pār maizes šķēli, taisot vakara majonēzes maizīti. Un es iedomājos, ka laikam tas, ko man tagad visvairāk vajadzētu ir, tagad banāla frāze, bet piepildīt sevi ar mīlestību... nu tā līdz ausīm. Smērējot to maizīti mammai, es domāju, ka ir tik bezgala jauki smērēt maizīti kādam ļoti mīļam cilvēkam, es ļauju sev noticēt, ka tad kaut vai šī nieka maizīte ir piepildīta ar mīļumu. Tā es gribētu darīt visu vai kaut vai darīt to biežāk.

Gribētos līgavas kleitu...nu pat bez saistībām...vienkārši tāpēc, ka skaisti...vienkārši tāpēc, lai kaut vai pavārt'tos pa gultu vai, vēl labāk - pa ziedošu pļavu